Sasniedziet laime tas būtu saistīts ar katra spēju pieņemt vai noraidīt dzīvi tādu, kāda tā ir. Ir cilvēki, kuriem laimes spējas ir lielākas nekā citiem.
Ābrahāms Maslovs, humānistiskās psiholoģijas tēvs saka identificēt būtiskus faktorus, kas nosaka šo laimes spēju, novērst konkrētas problēmas, nevis dzīvot savrupi un izvairīties no sociālajām normām un sociālās kondicionēšanas.
Turklāt tas apstiprina, ka laime tiek iegūta, piekļūstot augstākai pašrealizācijas pakāpei.
Ir arī citi modeļi un teorijas, kas cita starpā vērtē pētījumus un koncentrēšanos uz pašreizējo brīdi, lai sasniegtu noteiktu līmeni laime. Faktiski jebkurai darbībai, neatkarīgi no tā, kas ir nepieciešama, ir jāpievērš uzmanība šeit un tagad, kas mūs tuvinātu šim stāvoklim, tāpēc mērķis ir spēt atjaunot šos apstākļus pēc iespējas vairāk reižu ikdienas dzīvē. Šī attieksme kļūst par sava veida filozofija, laime rodas no daudziem maziem ikdienas žestiem.
La laime To var izteikt arī ar kosmisku līdzdalību vai sajūtu, ka piedalās kaut kas lielāks par sevi, kaut kas līdzīgs tajā pašā laikā, kas mūs neietver un neietver. Šeit mēs atsaucamies uz pašu dzīves jēgu un daudz garīgāku laimes definīciju.
No eksistenciālāka viedokļa laime tas būtu pieejams tikai pēc nāves. Daži uzskata, ka tas tā ir un ka mūsu pāreja pa zemi būtu tikai sagatavošanās posms. Šiem domātājiem nav svarīgas beigas, bet gan ceļš uz šo galu.
Bet lielākā daļa domātāju un intelektuāļu piekrīt, apgalvojot, ka laime tas nenonāk viens pats. Pasaule, kas mums ir galvā, nav reālā pasaule, mūs nelaimīgus padara abu pretestība. Disonance un ilūzija nav labi draugi, mums jāstrādā tā, lai pasaule, kas mums ir galvā, pēc iespējas tuvotos reālajai.